Žaneta Ozoliņa: Eiropas Savienības stratēģiskā autonomija: praktisks risniājums vai verbālas ambīcijas?
Bieži lietotais jēdziens “stratēģiskā autonomija” noteikti ir daļa no Eiropas Savienības (ES) politiskā diskursa retorikas, par kuru pēdējos gados lauzti šķēpi. Kopš 2016. gada, kad dalībvalstis pieņēma ES Globālās stratēģijas dokumentu, Eiropai nācies saskarties ar daudzām bezprecedenta problēmām un draudiem: nekontrolētu migrāciju, terorismu, konfliktiem kaimiņu reģionos, hibrīddraudiem, klimata pārmaiņu sekām, kas ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti, un daudziem citiem. Šo iemeslu dēļ ir pamatojami ES centieni uzņemties vairāk atbildības par savu pilsoņu drošību.
Pieaugošie draudi sakrita ar izmaiņām lielvaru varas līdzsvarā, kas iezīmēja to, ka 1) ASV Donalda Trampa administrācijas laikā distancējās no savas tradicionālās globālās partneres – Eiropas – un starptautiskajiem līgumiem, 2) Krievijas Federācijas agresīvā rīcība parādīja, ka tās ietekme pasaulē var pieaugt, un 3) Ķīnas Tautas Republikas ekonomisko spēku arvien vairāk nostiprināja politiskās un militārās spējas. Tādējādi jēdziens “stratēģiskā autonomija” tiek izmantots kā termins, lai raksturotu ES apņemšanos īstenot politiku, kuras pamatā ir attīstītas militārās spējas, kuras atbalsta strupceļā nonākušās dalībvalstis, pieņemot ātrus un izsvērtus lēmumus, lai aizsargātu un garantētu savu pilsoņu drošību.
Publikāciju angļu valodā iespējams izlasīt šeit.