LATO priekšsēdētāja vietnieka Ojāra Kalniņa raksts. Laikraksts “Diena”, komentāri un viedokļi, 2005.gada 2.novembris.
Mēs dažreiz aizmirstam, ka “lielajā” ārpolitikā attiecības starp valstīm nav nekas cits kā cilvēku attiecības, tikai paplašinātā formā. Tie paši tikumi, kas veido cilvēku savstarpējās attiecības, ir attiecināmi arī uz starpvalstu attiecībām. Mēs slavējam cilvēkus, kuri ir godīgi, taisnīgi, pilda savus solījumus un tur vārdu. Mēs uzskatām, ka draudzība nav tikai tukši vārdi, bet taustāms uzticības ieguldījums, kas izpaužas konkrētā rīcībā.
Ciniķi uzskata, ka valstīm nav draugu, ir tikai intereses. Tā bieži mēdz būt, bet tas nenozīmē, ka mums klaji jāatbalsta šāda amorāla rīcība. Tāpat kā indivīds, lai izpalīdzētu draugam, kurš nonācis grūtībās, upurē savas savtīgās intereses, tāpat arī starpvalstu attiecībās ir reizes, kad nepieciešams pasniegt roku citām valstīm, nācijām un tautām. Tas, ka šī izstieptā roka ne vienmēr ar pirmo rāvienu ir spējīga atrisināt citu valstu problēmas, neattaisno atraut šo roku pavisam. It īpaši, ja darbs nav pabeigts.
Latvija, tāpat kā citas valstis, lai atbrīvotu Irākas tautu no necilvēciska un neprognozējama diktatora bīstamās rīcības un nosargātu pasauli, pievienojās vienai no grūtākajām un varbūt pat bezcerīgākajām ASV misijām. Diktators ir apcietināts, bet viņa darbības sekas turpina Irākā radīt nemierus, vardarbību un nevainīgas ciešanas.
Par to, vai ASV stratēģija ir bijusi tā labākā un tālredzīgākā, var vēl debatēt. Bet mērķis palīdzēt apspiestībā un vardarbībā cietušajiem bija apsveicams. Tie, kas pievienojās un atbalstīja ASV valdības centienus šajā grūtajā darbā, savu palīdzību neliedza līdz galam.
Saistībā ar Irāku šodien vairs nav būtisks jautājums: vai karš bija pareizi vai nepareizi. Tas posms jau sen ir pagājis. Jautājums tagad ir par to, vai starptautiskie bruņotie spēki, kuri atrodas Irākā, ir spējīgi apturēt Irākas iekšējo terorismu, ieviest mieru un veicināt irākiešu tautas vēlmi dzīvot demokrātiskā zemē. Vairāk nekā 37 pasaules valstis ir sadarbojušās ar ASV vadīto koalīciju Irākā un Irākas pašreizējā valdība ir lūgusi tos vēl palikt. Tāpat ANO, NATO un citas starptautiskas organizācijas sniedz cietušajiem Irākas civiliedzīvotājiem savu palīdzību arī pēckara posmā.
Patlaban tie, kas visdedzīgāk vēlas, lai ASV un tās koalīcijas partneri atstāj Irāku, ir Irākas teroristi, Huseina cīņu biedri un viņu atbalstītāji. Ja Latvija atsauc savus bruņotos spēkus no Irākas, tā lauž savu solījumu sabiedrotajiem un Irākas tautai. Šādi rīkojoties, Latvija sniegtu gan morālu, gan reālu atbalstu tiem teroristiem, kuri nepārprotami vēlas, lai mēs aizejam.
Pētnieki no Oxford Research International un BBC ir veikuši aptaujas Irākā, kas apstiprina, ka irākiešiem ir dalītas jūtas par to, cik ilgi starptautiskajiem bruņotiem spēkiem vēl vajadzētu uzturēties Irākā. Bet vairākums uzskata, ka dzīve Irākā, kopš Huseina valdība tika padzīta, ir uzlabojusies. Irākā šodien ir vairāki politiski grupējumi, kuri cīnās par varu, bet tie, kuri vēlas redzēt demokrātisku Irāku, nevēlas, lai starptautiskā palīdzība Irāku pamet.
Tās valstis, kuras jau ir atsaukušas savus bruņotos spēkus no Irākas, to darīja iekšpolitisku iemeslu vadītas. Visbiežāk tas ir bijis saistīts ar apstākļiem, kuri neveicina konsekvenci un vienotību ārpolitikā, piemēram priekšvēlēšanu kampaņas un valdību maiņas. Smagi lēmumi kļūst vēl smagāki, kad lēmēji sāk strīdēties savā starpā. Arī Amerikā daudzi arvien aktīvāk uzstāja, lai Buša administrācija izstrādā jaunu stratēģiju, kas tādējādi varētu paātrināt misijas beigšanos. Ikkatrs, kas piedalās Irākas miera uzturēšanas misijā, cik vien ātri iespējams, vēlas atsaukt savus bruņotos spēkus. Tomēr tie, kas palikuši, ir sapratuši, ka darbs, kurš sākts, balstoties uz kopīgiem spēkiem, nekad netiks paveikts, ja šie kopīgie spēki priekšlaikus izšķīst.
Valdības lēmums, kas izriet no pārdomātiem ārpolitikas apsvērumiem pagarināt Latvijas dalību Irākā, nav ne viegls, ne populārs. Ja mēs parasti kritizējam politiķus par populistiskiem lēmumiem (it īpaši pirms vēlēšanām), tad šis varētu būtu viens no tiem gadījumiem, kad tāda kritika ir nevietā. Konsekventa, uzticama un uz demokrātiskām vērtībām balstīta valsts ārpolitika, ja tā arī neizdabā visu vēlmēm un prātiem, veido pozitīvu valsts tēlu pasaulē. Godīgs cilvēks tur savu doto vārdu, pat ja tas ir grūti un valstis dara to pašu.
print version
